Šo skaisto, ezeriem un mežiem bagāto novadu Latvijas rītu pusē Baltijas latgaļu ciltis dzīvošanai izvēlējās jau 1. g. t. p. m. ē. Par to liecina 14 apmetnes, vairāk kā 25 pilskalni un aptuveni 70 kapukalni. Starp Mazo un Lielo Ludzas ezeru, garas kalna kaupres galā pacēlās latgaļu koka pils novada robežu aizsardzībai, apkārt tai sāka augt rosīga un bagāta pilsētiņa, kuru nodēvēja pils ķēniņa meitas Lūcijas vārdā par Ludzu.
Vecais Tirgus laukums ir nozīmīga Ludzas pilsētas vēstures daļa. Šodien nekas vairs neliecina par to, ka pirms vairāk kā simts gadiem šajā vietā ritēja īsta tirgus rosība. No tā arī radies laukuma nosaukums – Tirgus laukums.
1845. gadā krievu klasicisma stilā celtais dievnams rotājas pašā vecpilsētas centrā. 1878. gadā toreizējā Lucinas (Ludzas) baznīca tika pārdēvēta par katedrāli. Baznīca ir valsts aizsargājamais arhitektūras piemineklis, celta pēc arhitekta A. Zaharova projekta vēlā klasicisma stilā kā Kronštates Andreja katedrāles modifikācija.
1905. gadā Ludzas pilsētā tika ierīkota artēziskā aka, kas pilsētniekus nodrošināja ar ūdeni vairāk kā 50 gadus. Šādas akas izveide Vitebskas guberņas pilsētiņā 20. gadsimta sākumā bija īsta sensācija un kļuva par progresīvu notikumu pilsētas dzīvē.
Vulfa Franka fotogrāfijas no Ludzas novadpētniecības muzeja fondiem ir vienas no retajām vizuālajām ugunsgrēka liecībām. 1938. gada 11. jūnijā nodega 371 ēka - dzīvojamie nami, kas bija galvenokārt no koka, un sabiedriskās ēkas. Liesmas iznīcināja arī 118 veikalus jeb 80 % tirdzniecības vietu Ludzā. Nodega darbnīcas un sīkuzņēmumi, kas piederēja ebrejiem. Uzliesmoja un kā milzīgs sārts nodega arī katoļu baznīca. Bez pajumtes palika gandrīz puse no 5600 pilsētas iedzīvotājiem.
Ludzas Lielā sinagoga celta ap 1800. gadu. Ņemot vērā ievērojamo autentisko koka daļu īpatsvaru, ir vecākā sinagoga Latvijā un Baltijas valstīs. Koka sinagogas Ludzā un Rēzeknē (celta 1845.gadā) faktiski uzskatāmas par unikāliem Ziemeļaustrumu Eiropas ebreju kultūras pieminekļiem, kas citur Eiropā zaudēti 20. gs .laikā.
Baznīcas ielas augšgalā atrodas 1934. gadā uzstādītā Jaunavas Marijas skulptūra, ko ludzānieši uzskata par pilsētas sargātāju. Otrpus tai atrodas 1738. gadā celtā Eversmuižas grāfu Karņicku dzimtai paredzētā kapu kapela.
Ludzas pirmā katoļu baznīca tika celta kopā ar Ludzas pili, kas bijusi pils sastāvdaļa, bet tā nodegusi Livonijas kara laikā. Baznīcas liktenis ir bijis smags, bet šī brīža baznīcas konsekrācija noritēja 1995. gada 24. septembrī, ko veica toreizējais Rīgas arhibīskaps Jānis Pujats, koncelebrējot bīskapam Jānim Cakulam.
1399. gadā vācu krustneši pilskalnā starp Lielo un Mazo Ludzas ezeru Livonijas ordeņa austrumu robežas aizsardzībai uzcēla varenu pili – trīsstāvīgu mūra celtni ar 6 torņiem, 3 vārtiem un 2 priekšpilīm. Pils tika celta no pelēkiem laukakmeņiem un sarkaniem ķieģeļiem, rotāta melniem glazētiem ķieģeļiem.
Ludzas pilsētas zaļā sirds ir parks, kas sāka veidoties 19. gadsimta otrajā pusē, kā dārzs. Daudz kas pa šiem gadiem ir mainījies, bet parks nav zaudējis savu nozīmi gan pilsētnieku, gan viesu vidū, kā vieta skaistām un mierpilnām pastaigām.
Laukumā pie Ludzas novada pašvaldības līdz 1910./ 1912. gadam atradās lielās vējdzirnavas, bet šodien laukums veidots kā pilsētnieku satikšanās un valsts svētku svinību vieta.
