Krucifiksi ir Latgales novada ainavas neatņemama sastāvdaļa, savdabīgs mākslas darbs. Latgalē krucifiksus sāka uzstādīt 18. gadsimtā. To būvēšanas tradīcijas visstraujāk attīstījās 20. gs. 20.-30. gados.
Visvecākie krusti, kas saglabājušies cilvēku atmiņā, bijuši vienkārši, rupji aptēsti, samērā zemi. Vienkāršību noteica laika un, iespējams, arī amata prasmes trūkums. Krustu izskats laika gaitā mainījās. 20.gs. 20.-tie gadi raksturīgi ar to, ka sāka parādīties krusti ar jumtiņiem. Celti dažādos laikos, tie atšķīrās gan augstuma, gan formas ziņā. Dažviet tie sasniedza pat 4 m augstumu un bija ar grezni rotātu jumta daļu. 20.gs. 30.-40.-ajos gados parādījās daudz smagnēju, no cementa lietu krustu, kas daudz neatšķīrās viens no otra. Ļoti izplatīti bija čuguna krusti, kuru pamati tika lieti no betona. 20.gs. 80.-90.-tie gadi raksturīgi ar to, ka krustus atjaunoja, izmantojot koku.
Krusts ceļmalā un ar to saistītās aktivitātes ir viena no senākajām un skaistākajām tradīcijām Latgalē. Pie ciemu krustiem maija vakaros pulcējās ciemu ļaudis uz dievkalpojumu. Pie krustiem tika dziedātas garīgās dziesmas un skaitītas lūgšanas.
Lai tradīcija dzīvotu, J.Soikāna Ludzas mākslas skola apkopoja Ludzas novadā atrodamos krucifiksus.
