Latvijas robežu apsardzība laika gaitā ir piedzīvojusi vairākas būtiskas izmaiņas gan organizatoriskajā struktūrā, gan atbildībā, atspoguļojot valsts mainīgos iekšpolitiskos un ārpolitiskos apstākļus.
Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas 1918. gadā un tās atjaunošanas 1990. gadā robežas aizsardzība kļuva par galveno valsts uzdevumu, lai nodrošinātu tās suverenitāti un teritoriālo integritāti. Robeža kalpoja gan par simbolu, gan praktisku valsts neatkarības izpausmi, radot iedzīvotājos piederības sajūtu savai valstij, tās cilvēkiem, vērtībām un mērķiem.
Pirmajos gados pēc Latvijas neatkarības izcīnīšanas 1919. gadā, robežu apsardzību veica armija. Latvijas robežu veidošana un starptautiskā atzīšana prasīja laiku: robežlīgumi ar Krieviju un Igauniju tika noslēgti 1920. gadā, bet ar Lietuvu – 1921. gadā. Robeža ar Poliju palika bez formāla līguma līdz Otrā pasaules kara sākumam. Kopumā Latvijas robežu aizsardzība laika gaitā piedzīvoja izmaiņas, lai pielāgotos politiskajiem un militārajiem apstākļiem. Robežu iezīmēšana dabā, to izbūve un oficiālu robežaprakstu izveide turpinājās līdz pat 1930. gadam, lai nodrošinātu valsts teritorijas integritāti un skaidru robežu definīciju. Vienu no šādām zīmēm – sarga posteni jūs varat redzēt turpat Līdumnieku ciema pievārtē, ceļā no kapelas uz Bārtuļiem, turpat varat apskatīt vienu no sardzes jeb robežsargu kordona vietām.
1928. gadā, reaģējot uz pieaugošajiem draudiem no Padomju Savienības puses, tika izdoti jauni noteikumi robežu stiprināšanai, bet 1935. gadā robežsardze tika pilnībā militarizēta, nodrošinot tās gatavību aizsargāt valsti pret ārējiem draudiem.
Valsts robežu apsargājošos sadalīja bataljonu apgabalos, kas efektīvi aptvēra Latvijas un PSRS, Lietuvas, Igaunijas un piekrastes robežu. Īpaši būtiski bija trīs bataljoni 351 km garajā PSRS pierobežā, tai skaitā Zilupes bataljons Ludzas apriņķī, kurā atradās lielākais robežsargu skaits. Zilupes bataljons bija vislielākais, tajā ietilpa četras rotas (Zilupē, Krivandā, Goliševā un Mežvidos) ar 12 vadiem, 40 sardzēm un 339 kareivjiem. Lai nodrošinātu mobilitāti, visiem virsniekiem bija jājamie zirgi, un rotu nometnēs bija arī saimnieciskie pajūgi. Šāda struktūra un aprīkojums ļāva robežsargiem efektīvi veikt savus pienākumus, nodrošinot Latvijas robežu aizsardzību un drošību kritiskajos pierobežas apgabalos. Robežsargu brigādē kopumā bija aptuveni 100 virsnieku un 1200 kareivju un instruktoru, lielākā daļa no tiem, aptuveni 919 vīri, bija norīkoti apsargāt Latvijas un PSRS robežu, kas tika uzskatīta par visbīstamāko. Robeža starp Latviju un Padomju Savienību šajā laikā bija stingri slēgta, un satiksme notika tikai pa trīs dzelzceļa līnijām caur Indru, Rītupi un Zilupi.
