Šajā audiogidā Jūs uzzināsiet par Latgales austrumu pierobežas kārtības uzturētājiem, robežsargiem un to sadzīvi laika periodā no Latvijas dibināšanas 1918. gadā līdz padomju okupācijai 1940. gadā.
Mūsdienās, pateicoties modernajām tehnoloģijām, robežu uzraudzīšana šķiet salīdzinoši vienkārša, taču pirms simts gadiem robežu sargāšana bija nopietns izaicinājums, kas prasīja ne vien fizisku izturību, bet arī lielu drosmi un atbildību. Toreiz cilvēki paļāvās tikai uz savām spējām, pieredzi un sadarbību ar kolēģiem, lai nodrošinātu valsts drošību, sargājot garas un bieži vien grūti pieejamas teritorijas, īpaši pierobežā Ludzas novadā. Jāņem vērā, ka robežas ir ne vien ģeopolitiska vienība, bet arī dzīvesvieta cilvēkiem ar savu sociālo, kultūras un saimniecisko dzīvi.
Pierobežas maršrutā var izsekot Latvijas robežu sargāšanas vēsturei no pirmsākumiem līdz mūsdienām, īpaši iepazīstot Latvijas - Krievijas robežu sargāšanu Ludzas novada Līdumnieku un Pasienes teritorijās. Ceram, ka šīs ziņas un stāsti jūs mudinās novērtēt Latvijas robežsardzes ieguldījumu, profesionalitāti un drosmi.
Latvijas robežu apsardzība laika gaitā ir piedzīvojusi vairākas būtiskas izmaiņas gan organizatoriskajā struktūrā, gan atbildībā, atspoguļojot valsts mainīgos iekšpolitiskos un ārpolitiskos apstākļus.
Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas 1918. gadā un tās atjaunošanas 1990. gadā robežas aizsardzība kļuva par galveno valsts uzdevumu, lai nodrošinātu tās suverenitāti un teritoriālo integritāti. Robeža kalpoja gan par simbolu, gan praktisku valsts neatkarības izpausmi, radot iedzīvotājos piederības sajūtu savai valstij, tās cilvēkiem, vērtībām un mērķiem.
Pirmajos gados pēc Latvijas neatkarības izcīnīšanas 1919. gadā, robežu apsardzību veica armija. Latvijas robežu veidošana un starptautiskā atzīšana prasīja laiku: robežlīgumi ar Krieviju un Igauniju tika noslēgti 1920. gadā, bet ar Lietuvu – 1921. gadā. Robeža ar Poliju palika bez formāla līguma līdz Otrā pasaules kara sākumam. Kopumā Latvijas robežu aizsardzība laika gaitā piedzīvoja izmaiņas, lai pielāgotos politiskajiem un militārajiem apstākļiem. Robežu iezīmēšana dabā, to izbūve un oficiālu robežaprakstu izveide turpinājās līdz pat 1930. gadam, lai nodrošinātu valsts teritorijas integritāti un skaidru robežu definīciju. Vienu no šādām zīmēm – sarga posteni jūs varat redzēt turpat Līdumnieku ciema pievārtē, ceļā no kapelas uz Bārtuļiem, turpat varat apskatīt vienu no sardzes jeb robežsargu kordona vietām.
1928. gadā, reaģējot uz pieaugošajiem draudiem no Padomju Savienības puses, tika izdoti jauni noteikumi robežu stiprināšanai, bet 1935. gadā robežsardze tika pilnībā militarizēta, nodrošinot tās gatavību aizsargāt valsti pret ārējiem draudiem.
Valsts robežu apsargājošos sadalīja bataljonu apgabalos, kas efektīvi aptvēra Latvijas un PSRS, Lietuvas, Igaunijas un piekrastes robežu. Īpaši būtiski bija trīs bataljoni 351 km garajā PSRS pierobežā, tai skaitā Zilupes bataljons Ludzas apriņķī, kurā atradās lielākais robežsargu skaits. Zilupes bataljons bija vislielākais, tajā ietilpa četras rotas (Zilupē, Krivandā, Goliševā un Mežvidos) ar 12 vadiem, 40 sardzēm un 339 kareivjiem. Lai nodrošinātu mobilitāti, visiem virsniekiem bija jājamie zirgi, un rotu nometnēs bija arī saimnieciskie pajūgi. Šāda struktūra un aprīkojums ļāva robežsargiem efektīvi veikt savus pienākumus, nodrošinot Latvijas robežu aizsardzību un drošību kritiskajos pierobežas apgabalos. Robežsargu brigādē kopumā bija aptuveni 100 virsnieku un 1200 kareivju un instruktoru, lielākā daļa no tiem, aptuveni 919 vīri, bija norīkoti apsargāt Latvijas un PSRS robežu, kas tika uzskatīta par visbīstamāko. Robeža starp Latviju un Padomju Savienību šajā laikā bija stingri slēgta, un satiksme notika tikai pa trīs dzelzceļa līnijām caur Indru, Rītupi un Zilupi.
No 1935.–1940. gadam pulkveža Ludviga Bolšteina – izcila vadītāja un patriotiska līdera vadībā robežsardze piedzīvoja uzplaukumu – tika uzceltas jaunas robežsargu ēkas, kurās dzīvoja arī viņu ģimenes.
Būves bija izturīgas un skaisti aprīkotas, bieži ar dārziem un kokaudzētavām. Bolšteina laikā robežsargi aktīvi iesaistījās vietējo sabiedrības kultūras un sporta dzīvē, organizējot dažādus pasākumus un būvējot stadionus, kā arī izveidojot vairākas skolas. Izcilā pulkveža vadības laikā robežsardzes kvalitāte un profesionālā sagatavotība sasniedza augstu līmeni. Robežsargu kultūras aktivitātes iekļāva tautas namu celtniecību Asūnē, Šķaunē, Krivandā, Goliševā un Kācenos. Šajos tautas namos tika uzstādīts elektriskais apgaismojums, sarīkojumu zālēs iekārtoti kino projektori un klavieres. Robežsardzes vadība arī izveidoja trīs pamatskolas Indrā, Zilupē un Rītupē, kur robežsargu bērniem un vietējiem iedzīvotājiem tika nodrošināta izglītība. Robežsargi rīkoja sporta svētkus, mežu dienas, slēpošanas sacensības ziemā un koncertus, jo bataljonos bija arī stīgu orķestri. 1928. gadā tika dibināts Robežsargu sporta klubs.
Krivandā bijušajā sardzes kordona vietā pašu robežsargu dzīves ēku vairs nav – tās nodedzināja partizāni, arī no skaistā sienu un griestu gleznojumiem bagātā tautas nama palikušas vien mūra trepes un pamati, taču saglabājušās vairākas citas ēkas, tai skaitā robežsargu veikala ēka, zirgu stallis, dzīvojamās ēkas. Pēc robežsarga Arvīda Kurcenbauma sievas Lidijas stāsta varam iztēlē izveidot dzīvu tā laika robežsargu dzīves ainu pierobežā:
Robežsargi dzīvoja draudzīgi ar vietējiem, vairāki apprecēja vietējās meitenes, mēs ar Arvīdu iepazināmies 1940. gadā, 16. jūnijā apprecējāmies, tajās dienās jau bija izsludināts kara stāvoklis, bet Arvīdu atlaida uz 2 stundām un mēs salaulājāmies baznīcā, pasēdējām pie galda. Robežsargu kordoni bija ļoti skaisti iekārtoti, sakopti tīri, ar puķu un košumkrūmu apstādījumiem, ar pamatīgām ēkām. Krivandas sardzes postenī jeb kordonā bija skaists Tautas nams ar sienu un griestu gleznojumiem, skaistām trepēm, ar rožu dobēm un stādu siltumnīcām. Augļu koku un krūmu stādus, kā arī dārzeņu, kā tomātu stādus audzēja ne vien sev, bet labprāt deva arī vietējām saimniecībām. Robežsargi organizēja Ziemassvētku pasākumus ar rotātām eglēm un konfekšu dalīšanu, balles ar stīgu orķestri, kur pulcējās ļoti daudz ļaužu, pat no Zilupes un Ludzas, būvēja skolas un stadionus, rīkoja sporta spēles, spēlēja teātri. Kordonā bija uzbūvētas arī skaistas dzīvojamās ēkas un robežsargu veikals, kur varēja dabūt visu, arī desas un sierus, traukus, apģērbus, audumus-visiem pārdeva. Stallī turēja labi koptus zirgus, ar tiem brauca, bet lietoja arī velosipēdus, ziemā slēpes. Organizēja mājturības kursus robežsargu sievām, arī vietējās sievas varēja nākt – mācīja gatavot, cept tortes, gatavot krājumus ziemai. Bija savi ierobežojumi vietējiem, kā jau uz robežas, bet visi dzīvoja draudzīgi, robežsargi daudz palīdzēja un izdarīja pierobežā.
1940. gada 15. jūnijā notika uzbrukumi Latvijas robežsargu sardzēm, tajā skaitā traģiskais uzbrukums Masļenku sardzei, kur Iekšlietu Tautas komisariāta kaujinieki nogalināja robežsargus un civiliedzīvotājus, aplencot robežsardzi un viņu ģimenes.
Šis uzbrukums simbolizēja tuvojošos Latvijas neatkarības zaudējumu un iezīmēja Padomju Savienības agresiju, kas izpaudās jau nākamajā dienā, kad tika izvirzīts ultimāts un sākta Latvijas okupācija, kas ilga vairāk nekā 50 gadus. Masļenku 1. rotas 2. sardzei uzbruka Iekšlietu Tautas komisariāta kaujinieki, kuri slepkavoja gan robežsargus, gan civiliedzīvotājus. Uzbrukuma laikā vairāki desmiti cilvēku, tostarp bērni, tika sagūstīti un pārvietoti pāri robežai uz Padomju Savienību. Latvijas robežsargi, atrazdamies Ludzas upes krastā, tika aplenkti un viņiem nebija iespējas izglābties, jo uzbrucēji bija pārgriezuši telefona līnijas. Lai slēptu savus noziegumus, sardzes ēkas tika nodedzinātas. Neilgi pēc šī uzbrukuma notika līdzīgi uzbrukumi arī citām sardzēm.
Masļenku traģēdija un tās kontekstā notikušie uzbrukumi robežsargiem kļuva par spilgtu simbolu Latvijas brīvības zaudēšanai un Padomju Savienības brutālajai politikai.
Ludvigs Bolšteins bija viens no izcilākajiem Latvijas robežsardzes vadītājiem, kura liktenis cieši saistīts ar Latvijas neatkarības bojāeju 1940. gadā...
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gada 4. maijā viens no būtiskākajiem uzdevumiem bija valsts robežu atjaunošana un aizsardzība.
Šis process sākās ar likuma "Par Latvijas Republikas valsts robežu" pieņemšanu 1990. gada decembrī.
Robežsardzes atjaunošana notika uz brīvprātības pamatiem, un cilvēki aktīvi pieteicās dienestam. Īpaša komisija Rīgā un dažādās Latvijas pilsētās izvērtēja pieteikumus un līdz 1991. gada decembrim pieņēma apmēram 900 robežsargu.
Apmācības robežsargiem notika vairākos centros, no kuriem visnoturīgākais bija Rēzeknes mācību centrs, kas ar laiku pārtapa par Valsts robežsardzes koledžu. Šodien šī koledža ir vienīgā vieta Latvijā, kur var iegūt robežsarga profesiju. 1991. gada 13. decembris tiek uzskatīts par juridisko datumu, kad oficiāli tika atjaunota Robežsardze, izveidojot bataljonus Valmierā, Viļakā, Ludzā, Daugavpilī, Jelgavā, Liepājā un Ventspilī, kā arī Rīgas atsevišķo kontroles caurlaides punktu.
· Ieklausieties Genādija Kiriloviča stāstā par robežu atjaunošanu deviņdesmitajos gados!
· Genādijs stāsta par robežsargu darba specifiku.
Mūsdienās Latvijas robežsardze ir viena no būtiskākajām valsts drošības struktūrām, kuras uzdevums ir ne vien nodrošināt valsts robežu neaizskaramību, bet arī uzraudzīt migrācijas procesus. Kopš Latvijas pievienošanās Eiropas savienībai un Šengena zonai 2007. gadā, robežsardzes specifika ir mainījusies, robežu sargāšanas nozīme pieaugusi saistībā ar ES ārējo robežu drošību un migrācijas krīzēm. Robežsardze sadarbojas ar ES Robežu un krasta apsardzes aģentūru Frontex, lai stiprinātu drošības sistēmas ES un veiktu koordinētas darbības ar citām dalībvalstīm NATO, izmantojot modernu aprīkojumu un tehnoloģijas, tai skaitā dronus, termovizorus, biometriskās sistēmas, nakts redzamības iekārtas un īpaši aprīkotus transportlīdzekļus.
Latvijas robežsardze ir nozīmīga un labi aprīkota struktūra, kas kalpo gan nacionālās, gan ES kopējās drošības interesēm, izmantojot mūsdienīgas tehnoloģijas un ātras reaģēšanas spējas, lai risinātu drošības izaicinājumus un nodrošinātu valsts robežu aizsardzību.
