Guļ mana pilsēta ezeru skavās,
Dzīvības meldijas vējiem tur dzied,
Viļņotās šūpolēs rītausmas blāvas
Atsteidzas saulstaru vizuļus siet.
Ieskatās rītausma pilskalna mūros –
Riekšavām sudrabots mirdzums tur krīt,
Ieskatās baznīcas torņos un stūros –
Zeltainu dzīparu pavediens rit.
Pelēcīgs mākonis,pavēris acis,
Paraugās lejup,kur pilsēta dus:
Nav tādu skaistumu redzēt vēl nācies! –
Izbrīnā novelk un pats sārtens kļūst .
Izlemj viņš spilgtāku padarīt ainu –
Lādi ar bārkstainām villainēm ver,
Pārcilā,pārloka,vietām tās maina,
Pielaiko,šobrīd kas labāk tam der.
Darbiņš tāds tīkams,un mākonis steidzas
Seģenes cilāt un plecos sev mest:
Priecīgā noskaņa nemanot beidzas –
Vizuļu krāšņumu lietus sāk dzēst.
Pilsētu modina skanīgas piles,
Dardedzes pusloks caur mākoņiem vīd,
Paveras aizkari debesu dzīlēs:
Rītausma smaida – un pelēkums krīt.
Vējiņš ar maigu un līganu soli
Tuvojas pazarēm,valgums kur dus,
Sašūpo zarotni,paklanās cēli,
Tad steidzas tālāk,kur miegainums kluss.
Pilsēta mostas.Pa šaurajām ielām
Vientuļi auto un gājēji trauc,
Nemanot rītausmas burvību pilam
Palāsēs smalkās,kas rotaļā sauc.
Aizņemti rūpēs par darbu un maizi,
Gājēji nejūt,cik patiesi jauks
Skanīgais rīts šis,kas steidzīgi aiziet
Tālumos svešos kur citiem vēl plauks.
Paskaties vērīgāk apkārt ap sevi,
Jo jau pēc mirkļa šis skaistums var zust.
Rīts aust pār Ludzu.lai priecētu tevi –
Tevi,kam vārds tas caur asinīm plūst.
(Janīna Tabūne)
